ECDL 1. modulis > ATMIŅA > Atmiņas tipi > Brīvpiekļuves atmiņa
 

Brīvpiekļuves atmiņa (RAM)

Brīvpieejas atmiņa (RAM) ir datora primārās (operatīvās) atmiņas daļa, kurā uzglabātajām programmu instrukcijām un datiem ir iespējama tieša pieeja no centrālā procesora, izmantojot ātrdarbīgo ārējo kopni. Atšķirībā no otra primārās atmiņas komponenta - lasāmatmiņas - no brīvpieejas atmiņas centrālais procesors var ne tikai nolasīt datus, bet var datus tajā arī ierakstīt. (TTC datubāze)

Operatīvā jeb brīvpiekļuves atmiņa (Random Access Memory - RAM) ir atmiņas mikroshēmu komplekts, parasti dinamiska tipa, kura darbojas kā datora primārā darba vide (workspace).

RAM glabājamie dati un programmas ir sprieguma atkarīgas - pēc datora izslēgšanās tie no atmiņas zūd, tāpēc pirms datora izslēgšanas visi nepieciešamie dati ir jāsaglabā uz cietā diska vai citā pastāvīgajā atmiņā.

Pēc datora ieslēgšanas operētājsistēma no diska tiek iekopēta RAM. Pirmās IBM PC atmiņas apjoms bija 64 KB. Pašlaik datori tiek komplektēti ar vismaz 128 MB atmiņas. Datori ar MS Windows operētājsistēmu strādāt ātrāk, ja atmiņas daudzums ir lielāks.

Otrs atmiņu raksturojošais lielums ir atmiņas darbības ātrums - laiks, kas ir nepieciešams, lai piekļūtu datiem (data access time). To mēra nanosekundēs (ns). Jo laiks ir mazāks, jo atmiņa strādā ātrāk.

Pastāv dažādi RAM tipi ar atšķirīgiem raksturlielumiem. RAM var būt izvietota dažādās datora vietās, piemēram:


Atmiņas mikroshēma un mātesplates ar ievietotu mikroshēmu fragments